Vārdi un sniegs

Varbūt tā nav. Varbūt mēs vienkārši sēžam un klusējam. Tomēr man bieži ir licies, ka tur, blakus sēžot, kopā esot, arī tad, kad izpletusies neziņa vai bailes, arī tad, kad parādījusies cerība vai mūs ir pārņēmusi apņēmīga noteiktība, bieži mēs - dzirdami vai nedzirdami izrunājam otra cilvēka vārdu. Tur, pie slimnīcas gultas. 

Bet vēl biežāk mēs dodam viņam vārdu. Mazais drosminiek. Cīnītāj. Pacietīgais. Izturīgais. Spēcīgais. Zinošais. Rūķi. Gudriniek. Un vēl simtiem un tūkstošos veidos. Kad esam kopā slimnīcā, viena no lietām, ko varam darīt un kas mums ir jādara - dot savam bērnam īstos, šim brīdim visnepieciešamākos, visatbilstošākos vārdus. Dot otram vārdu, ir meklēt vārdu tai cerībai, spēkam un svētībai, kas viņā ir.  

Kad otru mīlam no sirds, mēs pūlamies vārdos izteikt to, kas otrs ir. Tā ir visai dzīvei cauri nepārtrauktā jautāšana - kas tu esi? Vēlēšanās vēl dziļāk otru iepazīt un saprast. Vēl dziļāk. Un vēl mazliet dziļāk. Atrast tam vārdus, kas mainās, mainoties mums abiem. Visi vārdi, kurus mēs viens otram dodam, ir mēģinājums pateikt – kas tu man esi, kas es esmu tev. Kad dodam viens otram vārdu, mūsu attiecībās sāk rasties kas lielāks par to, ko mēs dzīvē varētu radīt katrs pats. Kad otru saucam vārdā, mūs sasniedz atbalss, ko šis vārds rada. Šajā atbalsī mēs sastopamies - kad saucam otru vārdā - ar pasauli, kas nekad nebūs pilnīgi tavā rīcībā, ko tu nekad līdz galam nevarēsi paredzēt. Tu nevarēsi to kontrolēt, pārzināt, savaldīt. Bet tu varēsi klausīties atbalsī, ko tu radi šajā pasaulē un pats rezonēt ar šo otra cilvēka pasauli. Tu varēsi būt ar to attiecībās. 

Tā ir. Par cilvēkiem, kuru vārdus nezinam, ar kuriem neesam sākuši dziļi iepazīties un viņus atklāt, mums ir viss skaidrs. Viņš ir autobusa šoferis. Vai ārsts. Vai lielveikala kasieris. Viņš ir īgns. Viņa ir skaista. Viņš ir laipns. Viņa ir nerunīga. Viss skaidrs. Bet par cilvēku, kurus saucam vārdā, arī par savu bērnu, kuru esam sākuši dziļi iepazīt un atklāt, rodas sajūta, ka man pretī ir pasaule, par kuru es nezinu tikpat kā neko. Tā ir noslēpums.  

Kad no rīta pamodīsieties un pirmo reizi šajā dienā palūkosieties uz savu bērnu, skatieties viņā tā, it kā jūs būtu ieraudzījuši, ka pirmo reizi šajā gadā ir uzsnidzis sniegs. Tas nekas, ka vēl nav ziema. Atceraties to sajūtu - to rītu, kad atvelc aizkarus un pirmo reizi rudenī vai ziemā ieraugi - sniegs! Viss ir pārvērties. Viss ir citāds. Ieraugiet viens otrā to, ko ieraugam, kad ir uzsnidzis pirmais sniegs. Tā ir kā citas realitātes ielaušanās dienā, par kuru vēl pirms mirkļa bija viss skaidrs. Kā kautrīgs retums, kas tevi apciemo un pārmaina pasaules izskatu bez kādas mūsu pašu līdzdaļas - kā tāda negaidīta un nepelnīta dāvana. Vai tā nevar sākties katrs mūsu rīts? Sniegu nevar pasūtīt, to nevar piespiest, likt sākt viņam krist, to nevar ieplānot, katrā ziņā ne pārāk savlaicīgi. Mēs nevaram arī to sev paturēt - paņemot rokās, tas izkūst. Ienesot iekšā - pārvēršas ūdens peļķē un nav vairs sniegs. Sniegs ir kaut kas nekontrolējams, nepārskatām, nepieradināms. Viņš ir, kas viņš ir. Kā bērns, kuram blakus es esmu. Noslēpums, kurā mana dzīve noslēpumaini iesaistīta. Viņš ir, kas viņš ir.  

 

Linards Rozentāls, Vecāku mājas kapelāns un Lutera draudzes mācītājs

Iniciatīva tiek realizēta Bērnu slimnīcas fonda ESF projekta nr.9.2.2.3/22/A/015 “Holistisks un multidisciplinārs atbalsts bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un viņu ģimenes locekļiem - II” ietvaros.

Foto:unsplash.com

#ESfondi #ESF #EiropasSociālaisFonds #atbalsts #CilvēksIrVērtība #spēkskatraidienai #VecakuMaja