Muris
Muris bieži vien pat karstā vasaras dienā ārā iet negrib. Jau no paša rīta viņš ir iekārtojies atpūtas krēslā, lai pagriezis muguru visai pasaulei tajā pavadītu visu dienu. Viņš nekustīgi guļ un pat neatver acis, kad mēs dodamies projām - uz visu dienu - savās gaitās. Kas Murim ir visa diena, to, protams, zina tikai Muris. Tāpēc dažkārt, kad pārrodamies vakarā mājās, Muris ir ļoti nikns. Viņam visa diena jau sen pagājusi, bet viņš joprojām ir ieslodzīts četrās sienās, kaut gan ārā ir tik vilinoši, tik interesanti. Tur var pieplakt pie zemes un vērot, kā laižas bezdelīgas. Vai kārtējo reizi izskaidroties ar bengālieti, kurš atkal un atkal nespēj ievērot vienošanos par teritoriju pārdali. Var arī vienkārši doties uz sporta laukuma un maisīties pa kājām bērniem, kas spēlē bumbu Murim neizprotamā spēlē.
Arī šodien Muris palika uz visu dienu mājās. Dažkārt tā ir - neko negribās. Nedz kur iet, nedz ko darīt. Tevi no pasaules atdala it kā biezi aizkari. Gribās visam pagriezt muguru un nedz kādu dzirdēt, nedz arī redzēt un satikt. Visu dienu. Tomēr kādreiz visa diena var beigties arī ļoti ātri. Kaut kas var notikt - kas visu dienu apgriež kājām gaisā. Es domāju, ka daudzi zina, kā dienu otrādi apgriež negaidīti sliktas ziņas, notikumi, kuri labāk būtu palikuši nenotikuši. Tā ir. Bet dienu otrādi var apgriezt arī kaut kas labs, kaut kas ļoti labs. Varbūt tad, kad jūtu - kaut kas labs nāk, kaut kas labs grib ielauzties manā aizvilktu aizkaru istabā vai palātā - es tam ļaušos un tam palīdzēšu! Es palīdzēšu dienai apgriezties uz otru pusi arī pats! Un vajag jau tikai tikt pāri pusei! Pēc tam viss griežas pats.
Bet kādreiz Muris negrib palikt iekšā. Ne-par-ko. Viņu neinteresē ne krējums, ne pastēte, pat ne garā kurpju aukliņa. Viņš grib ārā, tūdaļ ārā. Un viņš kā iemiets stāv pie durvīm, gaidot, kad tās attaisīšu. Viņš grib tur - pasaulē, kas pilna neaptveramu lietu. Un Muris ir ļoti pacietīgs. Viņš var stāvēt pie durvīm ilgi. Jo viņš zina - kaut kad nāks kāds, kas durvis atvērs. Viņš vienkārši to zina.
Cita starpā, ja par pacietību. Pirms pieciem gadiem Dziesmu svētku laikā, kad devāmies ar garajiem kora tērpiem uz noslēguma koncertu, nepamanījām, ka starp durvīm iespruka Muris. Mēs kārtīgi tās aizslēdzām un atgriezāmies tikai pēc daudzām stundām. Nabaga Muris visu laiku pacietīgi sēdēja tumsā starp durvīm. Viņš zināja, ka tās atvērsies.
Tagad gan mēs esam divkārt uzmanīgi. Vienmēr pārbaudām, vai starp durvīm nav iesprucis Muris. Taču, lūk, arī tā ir Mura mācība - kad esi starp durvīm, starp pasaulēm, starp cerību un izmisumu, starp pagātni un nākotni - zini, kaut kas notiks, kaut kas būs, un - durvis atvērsies.
Durvis atvērsies.
Un mēs atkal būsim laimīgi. Vismaz laimīgāki nekā tagad.
Linards Rozentāls, Vecāku mājas kapelāns un Lutera draudzes mācītājs
Iniciatīva tiek realizēta Bērnu slimnīcas fonda ESF projekta nr.9.2.2.3/22/A/015 “Holistisks un multidisciplinārs atbalsts bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un viņu ģimenes locekļiem - II” ietvaros.
Foto:unsplash.com
#ESfondi #ESF #EiropasSociālaisFonds #atbalsts #CilvēksIrVērtība #spēkskatraidienai #VecakuMaja
