Mazliet par ticību

          Ticība otram cilvēkam, ticība savam bērnam - ir dziļa pārliecība, ka viņa eksistencei piemīt pilnība, tai ir kāds kodols, ko nevar izdzēst, aptraipīt, nonāvēt. Ir kaut kas viņā, kas visu tur kopā, un šis kaut kas ir savienots ar Dievu, ietiecas mūžībā, lai ko mēs ar šo vārdu spētu saprastu. Manā bērnā ir kāda iekšēja bagātība, pār kuru neviens nav noteicējs. Tas ir tas, ar ko viņš  pieredz sevi. To nevar skart nekāda slimība. Jo tā ir dvēsele.

          Iedomājos dvēseli kā tādu trejlapu āboliņa lapas centru. Patiesībā, tā nav “lielāka” kā patiešām punkts, no kura - mums dzimstot un veidojoties izaug, izplaukst, kā dārzā visas mūsu trīs lielās āboliņa lapas - mūsu ķermenis, mūsu psihe, mūsu gars. Vienam tāds, citam tāds, katram savādāks, katram dažādi. Katra no šīm daļām jeb “lapām” var tikt noteiktos apstākļos tikt traucēta vai pat pārstāt funkcionēt pavisam. Var kaut kas notikt tāds, ka viena vai pat visas trīs no “lapām” atkal ievīstās centrā atpakaļ vai arī nemaz neizvīstās no tā ārā. Taču centrā tas viss ir un paliek - kā potencialitāte, kā apslēpts noslēpums. Var gadīties, ka dzīvē notiek kaut kas tāds, ka paliek pats, pats mūsu centrs. Visas trīs lapiņas āboliņam nobirst, ievīstās atpakaļ, un paliek vien mūsu svētais centrs, kā lielais noslēpums, kā maza sēkliņa, kurā ir sakoncentrēta visa mūsu būtība, Dieva mājvieta cilvēkā, kur galīgais sastopas ar bezgalīgo, mirstīgais ar nemirstīgo. Iekšējā telpa, vissvētākā telpa cilvēkā.

          Mēs ticam. Tā dažkārt sakām. Taču šī ticība parasti ir, pirms vēl mūs ir pārņēmušas šaubas. Visas mūsu ierastās ticības ir pirms-šaubu ticības. Jo tikai tad, kad mūs ir pārņēmušas lielas šaubas, šie neaptveramie kāpēc un par ko, un kāpēc es vispār esmu šeit, un kāpēc tā notiek, un kāpēc es daru šo darbu un kāda jēga manai dzīvei, kāpēc ir ciešanas un sāpes, nāve un vēlreiz kāpēc, kad mūs pārņem šis ciešanas un mokas, tikai tad var dzimt ticība. Kaut kas pavisam cits. Šī ticība nav kaut kam. Un nav izsakāma garos vārdos. Un to nevar kā karogu vicināt.

          Jo tā ir  - apņēmība dzīvot.

Linards Rozentāls, Vecāku mājas kapelāns un Lutera draudzes mācītājs

Iniciatīva tiek realizēta Bērnu slimnīcas fonda ESF projekta nr.9.2.2.3/22/A/015 “Holistisks un multidisciplinārs atbalsts bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un viņu ģimenes locekļiem - II” ietvaros.

Foto:unsplash.com

#ESfondi #ESF #EiropasSociālaisFonds #atbalsts #CilvēksIrVērtība #spēkskatraidienai #VecakuMaja