Manam tētim ir dārzs
Vai nav neparasti, ka Bērnu slimnīca Rīgā - atšķirībā no daudzām citām līdzīgām vietām citur Eiropā, atrodas liela parka, bet varbūt pat dārza vidū. Lai uz kuru pusi skatītos, skatam atklājas koki, krūmi, puķes. Es ceru, ka arī daudzu lielo betona stikloto slimnīcas korpusu celtniecība nemainīs šo sajūtu.
Betona un stikla korpusos notiek ļoti svarīgas lietas. Tur cenšas izārstēt, uzvarēt slimību - pēc iespējas labāk un ātrāk. Taču arī dārzā notiek ļoti svarīgas lietas. Tur mēs mācamies ne tikai fokusēties uz rezultātiem, bet pievērst uzmanību arī procesam, augšanas, veidošanās, plaukšanas procesam. Vai dzīve vairāk ir tas, kas notiek tur, betona un stikla korpusos, vai arī tas, kas notiek tur, dārzā un parkā, tā sajūta, kad piespied vaigu koka raupjajai mizai? Laikam jau - gan, gan.
Un tomēr - man šķiet, ka dārzu mūsu dzīvē varētu būt vairāk.
Interesanti - man kā teologam - ir pamanīt, ka arī Bībeles stāstam cauri vijas dārzs. Stāsts par dārzu Bībeli iesāk - tas ir Ēdenes dārzs. Tieši dārzā notiek Bībeles lielākais pagrieziens - Jēzus Augšamcelšanās, tieši dārzā, starp zaļumiem sākas šī jaunā dzīve. Un dārzā arī noslēdzas Bībeles stāsts - “jaunā Jeruzālemē”, urbāno zaļojošo dārzu pilsētā, kas pārpilna kokiem un pa ielām plūst dzīvā ūdens upe, dzidra kā kristāls, kuras krastos dārzi un dārzos - dzīvības koks, kas katru mēnesi nes augļus - katru mēnesi dziedināšanu un dod svētību.
Man nebija ienācis prātā, ka šajā senajā grāmatā ir tik daudz par dārziem! Grāmatā, kas taču tik daudziem šķiet pārpilna tikai ar neticamām un pārpasaulīgām lietām, ir tik milzīga sazemēšanās ar zemi, ar realitāti, ar dzīvi! Cilvēka dzīve tiek attēlota kā līdzīga dārzam un Radītājs tās dārznieks.
Psihoterapeite Sjū Stjuarte-Smita savā grāmatā “Rūpīgi kopts prāts” raksta: “Es atklāju, cik patīkami staigāt pa dārzu un ļaut uzmanībai brīvi klaiņot, vienkārši vērojot, kā augi mainās, zeļ, slimo, dod augļus. Pamazām mainījās arī mans viedoklis par tādiem ikdienišķiem darbiem, kā ravēšana, kaplēšana un laistīšana; es secināju, ka galvenais nav tos paveikt, bet drīzāk pilnībā ļauties to veikšanas procesam. Laistīšana ir nomierinoša - ja vien nav jāsteidzas -, un dīvainā kārtā, kad dārzs ir aplaistīts, arī cilvēks var justies atspirdzis tāpat kā augi. (..) Ilgstošs darbs dārzā var radīt fizisku pārgurumu, bet dīvainā kārtā arī iekšēju atjaunošanos - justies attīrītam un uzlādētam, it kā tas būtu bijis darbs ar sevi. (..)
Varbūt tiešām mums katram vajadzīgs savs dārzs? Kaut pavisam mazs, kurā rodas tas, ko vēl neviens nav redzējis. Dārziņš uz palodzes, bet varbūt tāds, ko nēsāju sev līdzi? Pa kluso kaut kur iekopts. Tur es mācos, ka es vienmēr augu. Naktī un dienā, vējā un klusumā, sāpēs un bezrūpībā. Es augu. Manī ir dārzs, kas lielāks par mani pašu. Un šajā dārzā notiek vissvarīgākais.
Grupai “Sus Dungo” ir dziesma “Tēta dārzs”.
“Bet manam tētim ir dārzs, viņš to iekopis manā sirdī, tur puķes sastādījis un kokus, viņš tur putnus saaicinājis, lai tie dzied, strūklakas ierīkojis, zivtiņas ielaidis, nolicis soliņus, kur mums abiem pasēdēt. Un mana tēta dārzā debesis dejo.”
Noklausieties to šovakar.
Tā ir par jums. Par mums. Par bērniem un par pieaugušajiem.
No šī dārza nāk spēks. Dzīvot un augt.
Linards Rozentāls, Vecāku mājas kapelāns un Lutera draudzes mācītājs
Iniciatīva tiek realizēta Bērnu slimnīcas fonda ESF projekta nr.9.2.2.3/22/A/015 “Holistisks un multidisciplinārs atbalsts bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un viņu ģimenes locekļiem - II” ietvaros.
Foto:unsplash.com
#ESfondi #ESF #EiropasSociālaisFonds #atbalsts #CilvēksIrVērtība #spēkskatraidienai #VecakuMaja
