Kāpēc?

            Nav neviena cita jautājuma, ko vēl biežāk es būtu dzirdējis slimnīcas sienās. Vienīgi svarīgais jautājums, ar kuru gadiem ilgi cīnījos pats, kad jaunībā vienlaikus mācījos teoloģiju un naktīs strādāju kādā slimnīcas nodaļā Vienības gatvē. Jautājums, kas toreiz lika mirt manai ticībai. Un tai augšāmcelties jaunā veidolā, izskatā un saturā.

            Ebreju valoda, kurā uzrakstīta lielāka daļa Bībeles, pazīst divus vārdus, kurus var iztulkot kā “Kāpēc”. Pirmais ir jautājums pēc iemesla. Kāpēc ir tā un ne savādāk? Kurš ir atbildīgs, vainīgs, kāds tam ir cēlonis? Bet otrs ir jautājums pēc jēgas, mērķa. Kāpēc ar mani tā notiek tā, kā notiek? Uz kurieni tas viss mani ved? Uz kurieni tas viss, kas tagad notiek manā dzīvē, tas viss nesaprotamais, sāpīgais, neizskaidrojamais mani ved? Kad Jēzus bija piesists krustā, arī Viņš jautāja “Kāpēc?” Es domāju - Viņš jautāja to otro “Kāpēc?”

            Ir dažādas ticības pasaulē. Kam gan visam cilvēki netic un ir gatavi ticēt! Kristīgā ticībā mani pārliecina tas, ka tās īstais vārds ir “mirt un augšāmcelties”. Tā tic pārmaiņām, kas ar cilvēku var notikt. Tā tic, ka beigas tomēr nav vēl pavisam beigas.

            Bet tas nozīmē vēl kaut ko.

            Pati ticība ir ievainojama, jautājoša, meklējoša. Arī ticību kaut kas var krustā sist. Bet tā var augšāmcelties. Ir brīži mūsu dzīvēs, kad mūsu ticība, vai, draudzīgāk izsakoties, mūsu patreizējā ticības forma, mirst - lai augšāmceltos un pārvērstos. Tikai ievainota, mirusi un augšāmcēlusies ticība ir tā, kas kļūst ticama, tāda, kas var dziedināt. Es domāju, ka ticībai, kas nav krustā sista, kuru nekad nav caururbjušas naglas, kurai nav sāpējis līdz sirds dziļumiem, tādai ticībai šāda spēka nav. Ticība, kura nekad nav kļuvusi akla no tumsas, kas to ir apklājusi, ticība, kas nav piedzīvojusi tumsu, arī nespēj nevienu vest pie gaismas. Tikai ticība, kas mirst un augšāmceļas, ir kristīga ticība. Varbūt visas ticības, kas to spēj, ir kristīgas?

            Mana ticība man čukst - var tā būt, ka uzvaras ir sakāves, un sakāves ir uzvaras. Var tā būt, ka ir pavisam citādāk nekā šobrīd izskatās. Pavisam, pavisam citādāk.

            Šajos čukstos ieklausos. Tie skan aiz manas dzīves sienām, kuras notur visu to, kas tagad ir. Bet tad, kad tās vairs nevarēs noturēt visu, kā tagad ir, šajos čukstos sadzirdēto cerību es atcerēšos.

            Uzvaras var būt sakāves, bet sakāves var būs uzvaras.

 

Linards Rozentāls, Lutera draudzes mācītājs un Vecāku mājas kapelāns

 

Foto: momenti.lv

Iniciatīva tiek realizēta Bērnu slimnīcas fonda ESF projekta nr.9.2.2.3/20/A/030 “Holistisks un multidisciplinārs atbalsts bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un viņu ģimenes locekļiem” ietvaros.