Dziesmu svētki

            Kādi no slimnīcas izskatās Dziesmu svētki - tur, pilsētas otrā malā, kas kaut kur saplūst tālajās balsīs? Varbūt ir žēl, ka nevaram piedalīties, varbūt, ka bija gribēts un cerēts, bet dzīve izdarīja korekcijas. Varbūt vienkārši gribējās būt klāt, bet varbūt - kā daudzi svētki tad, kad dzīvē svarīgāks ir kļuvis kas cits - tie iet garām, tie kaut kur ir, bet ne priekš manis, ne ar mani..

            Es šajos svētkos biju un arī kopkorī stāvēju, Sidraba birzī. Un aptvēru, ka ir kas svarīgs, ko no tiem mācīties arī, ja esi iesprostots slimnīcas nodaļas četrās sienās.

            Stāvot Dziesmu svētku kopkorī - dziedot, klusējot, mājot, kustoties līdz ar citiem - daudzos brīžos varēja sajust, kā izveidojas trausla, tikpat kā nepamanāma saite dziedātājiem savā starpā un dziedātājiem ar klausītājiem un skatītājiem, un rodas kāda gaisā spēcīgi jaušama saruna, dialogs, mijiedarbība. Bija brīži, kad kaklā sakāpa kamols, jo tu ar visām maņām sajūti, ka “visi ir viens”, brīži, kad rodas kaut kas lielāks par to, ko var radīt iemācītas dziesmas, diriģenta žesti, uzmanīga sekošana līdzi kārtībai. Brīži, kurā kaut kas lielāks par to, ko varam mēs katrs, bija sajūtams. Kaut kas lielāks par mums.

            Un mēs šajā “kas lielāks par mums” piedalāmies, to radām, tam piebiedrojamies.

            Kopkorī stāvot, sēžot, dziedot, klusējot nevar nepamanīt, ka rodas kāds neparasts brālīgums. Uz dažām stundām izgaist visi mūsu katra statusi, lomas, prasmes, profesijas, piederības - tas viss, kas tik svarīgs te, šajā pasaulē ārpus Sidraba birzs. Un to vietā nāk kas lielāks, cilvēcisks, daudz vairāk uz nākotni vērstāks. Kas tas ir? No ārpuses šķietami pavisam kas mazs. Tur rodas liels labvēlīgums iepretī tiem, kas tev blakus, aizmugurē, priekšā, gatavība sasveicināties ar svešiem, pieņemt tos, kas dziesmā vēl vāji, un nebūt lepniem tiem, kas tajā stipri. Tur iet apkārt šokolādes batoniņi un jogurta pudelītes ar vārdiem “padod tālāk”, līdz tās apstājās pie tā, kam izsalkums. Tur cilvēki viens otru ceļ, nevis gremdē. Un, ja kāds Pūtvējiņos sāk dziedāt parasto melodiju, tad kāds cits pielec viņam klāt un palīdz dziedāt tenora balsi. Un, ja kāds uz soliņa atstāj somu un maku, telefonu un pasi, domādams, ka tūlīt nāks atpakaļ, bet aizkavējas un atnāk, kad visi jau prom, tad atrod visu savās vietās, jo neviens neko neņems, kas nav paša, ne no viena nav jāuzmanās, ne no viena nav jābaidās. Tur, kad viss beidzas, cilvēki sniedz viens otram roku, tādu kā “miera sveicienu” ar novēlējumu - tiekamies tepat, pēc pieciem gadiem! Tur dzimst Gars, kas visus ved kopā. Tur visas robežas starp “mēs” un “viņi” - tik zemas, cik zemas vien tās var būt, vai vispār nebūt nemaz.

            Tas viss notiek, kad nokļūstam tajā, “kas lielāks par mums”. Kas var būt kaut kas ļoti gaišs un skaists, bet var arī būt tumšs, nesaprotams, sāpīgs, tev šūpojoties baigā okeānā, kuram neredzi ne gala, ne malas. Tur, uz dzīves plosta lielā tumsā esot - arī var rasties kāds neparasts brālīgums, lielāks par biedējošo okeānu un nezināmo nākotni, kaut kas lielāks nekā visas diagnozes, ieteikumi, prognozes un procedūras. Kaut kas lielāks rodas mūsos, kad nokļūstam tajā, kas lielāks par mums katru. Kaut kas izaug mūsos - svarīgāks par visu, kas bijām līdz šim, par ko domājam un sapņojām līdz šim. Sajūta, ka dzīve - kā sidraba birzs, kurai cauri iesim, ne zariņa nenolauzdami. Gan tāpēc, ka būsim uzmanīgi un viens otram un sev nedarīsim pāri, bet arī tāpēc, ka šajā birzī zariņi no kāda mūžīga materiāla, nenolaužami. Tikai tā mēs iziesim šim visam cauri, tikai tā mēs jaunu rītu ieraudzīsim.

            Kaut kas nesalaužams mūsos rodas. Pat, ja vēl to neapzināmies. Viss izmocītais saņem jaunu elpu, jaunus dzīvības spēkus. Tikpat kā nepamanāma saite ar lielo Dzīvi. Tā tagad skan gaisā. Tā rit mūsu dzīslās. Tā palīdzēs dzīvot - man un tev.

 

Linards Rozentāls, Vecāku mājas kapelāns un Lutera draudzes mācītājs

Iniciatīva tiek realizēta Bērnu slimnīcas fonda ESF projekta nr.9.2.2.3/22/A/015 “Holistisks un multidisciplinārs atbalsts bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un viņu ģimenes locekļiem - II” ietvaros.

Foto: Reinis Oliņš, "Kopa Augšup"; no www.flickr.com.

#ESfondi #ESF #EiropasSociālaisFonds #atbalsts #CilvēksIrVērtība #spēkskatraidienai #VecakuMaja