Annas stāsts
Manas nedienas sākās 2001. gada 3. martā. Man bija 17 gadu. Vakarā pacēlās temperatūra un sāka sāpēt kakls. Ārsta diagnoze - strutojoša angīna. Pēc divām nedēļām parādījās vājums, nelielas kāju sāpes un bija grūti celties no rīta. Man radās tāda iekšēja sajūta, ka kaut kas nav kārtībā. Jau aprīlī sāka sāpēt labais sāns un radās aizdomas par apendicītu. Izsaucām ātro palīdzību, aizveda uz 1.slimnīcu, kur asins analīzes uzrādīja izmaiņas.
Nākamajā diena mani pārveda uz Bērnu slimnīcu, uztaisīja visus izmeklējumus un 22.aprīlī no rīta ārstu secinājums bija: “Tev ir leikēmija. Ārstēšana būs ilga un grūta. Tev jāgatavojas cīņai!” ... paraudāju brīdi... pēc tam saņēmos! Tajā brīdī vairāk domāju par tuviem cilvēkiem, cik viņiem bija grūti.. Tajā laikā man viss sāpēja, bet mēģināju nerādīt, cik man ir slikti. Sākās ķīmija. Par vienu pateicos Dievam, ka man no ķīmijas bija slikti tikai pirmajā preparāta lietošanas dienā...
Pirmā mēneša laikā izrādījās, ka man ir ļoti plāni asinsvadi. Ķīmija sadedzināja visu, ko varēja… katetri stāvēja pat kaklā. Kad pirms otrā protokola sākšanas, man nolēma implantēt porta sistēmu, es no laimes raudāju! Protams, palika daudz vieglāk! Vismaz bija brīvas rokas un nekādu kateteru, bet zilumi uz rokām vēl turējās ļoti ilgi. Kopumā man bija 6 protokoli plus apstarošana. Pārdzīvoju steroida diabētu, 2 reizes biju boksā, vienā brīdī svēru 38 kg.
Bet dzīvot ļoti gribējās... Visgrūtākais bija turēt sevi rokās, nepalaižoties brīžos, kad nāca kārtējā ziņa par to, ka kāda likteņbiedra mūsu pasaulē jau vairs nav… Un tad saproti, ka jācīnas no visa spēka! Protams, liels atbalsts bija no ģimenes, no draugiem, no puiša, ar kuru tajā laikā draudzējos. Arī no pārējo bērnu vecākiem jutām sirsnīgu attieksmi. Visi viens otram palīdzējām, atbalstījām, māmiņas turējās kopā un nedalīja bērnus uz savējiem un svešiem. Un mums bija vienkārši fantastisks medicīnas personāls! Māsiņas un ārsti bija no Dieva, darīja visu iespējamo un neiespējamo! Un nekad neslēpa nekādu informāciju, viss bija godīgi teikts: “Jā, Tev būs slikti. Jā, Tev būs grūti. Jā, Tev jāsamierinās ar to visu un jācīnās!” Un nekas neatlika, bija jāsaņem sevi aiz “čupra” un jārāpo uz priekšu! Nākamgad būs 20 gadu kopš saslimšanas laika sākuma... Man joprojām nav vēnu un liela rēta uz krūtīm no porta. Bet tas tiešām nemazina manu dzīvesprieku un iespēju piedalīties visās dzīves aktivitātēs.
Guļot slimnīcā, iepazinos ar daudziem interesantiem cilvēkiem, kuri lielā mērā ietekmēja arī manu dzīvi. Pateicoties vienai viedai māmiņai, es sapratu, ko īsti vēlos šajā dzīvē. Lai gan biju ļoti sekmīga mācībās, un vecāki vēlējās mani redzēt augstskolā, es stingri izlēmu, ka gribu saistīt savu dzīvi ar darbu, kas man patīk un ko vēlos darīt... Tagad esmu friziere, man ir sava prakse un es no visas sirds mīlu savu darbu! Mums ir projekts “Skaistuma dienas”, kad mēs no darba vietas braucam uz Vecāku Māju un palīdzam slimo bērnu māmiņām paņemt atpūtas brīdi no nemitīgajām rūpēm un spriedzes, kļūstot par safrizētām un skaistām sievietēm, ko bērnu dzīvības maratonā viņas nereti piemirst.
Varbūt grūti, ilgi, sāpīgi, bet ar visu var tikt galā! Galvenais - ticēt un nekad nepadoties!
Iniciatīvu realizējam ESF projekta nr.9.2.2.3/20/A/030 “Holistisks un multidisciplinārs atbalsts bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un viņu ģimenes locekļiem” ietvaros
