Jānītis

Mani sauc Jānis Šalms. Kad biju apmēram pusgadu vecs, nokļuvu slimnīcā, kur ārsti ilgi nevarēja noteikt slimības diagnozi. Pēc ilgām pūlēm ar Beļģijas kolēģu palīdzību viņi secināja, ka man ir ļoti reta ģenētiska slimība, Latvijā ar šādu diagnozi esmu viens. Palīdzēt man varēja, tikai veicot aknu transplantāciju.

 

Mani sauc Jānis Šalms.

Kad biju apmēram 6 mēnešus vecs, man ļoti niezēja viss ķermenītis un lēnām āda palika dzeltenā krāsā. Tad nokļuvu slimnīcā, kur ārsti ilgi nevarēja noteikt slimības diagnozi. Pēc ilgām pūlēm ar Beļģijas kolēģu palīdzību viņi nonāca pie slēdziena – progresīva, iedzimta intrahepatiska holestāze 2. tips, hroniska aknu mazspēja. Šī ir ļoti reta ģenētiska slimība, Latvijā ar šādu diagnozi esmu viens. Palīdzēt man varēja, tikai veicot aknu transplantāciju, tāpēc 2011. gada 2. februārī devāmies uz Hamburgas – Ependorfas Universitātes slimnīcu.

Hamburgā ar saviem vecākiem dzīvoju apmēram 3 mēnešus. Tik ilgi tādēļ, ka bija vajadzīgs atrast piemērotu donoru, kas man derētu. Sākumā pārbaudes veica tētim, jo mums ir vienāda asins grupa, tomēr anatomisku iemeslu dēļ tētis par donoru nederēja. Tad ārsti sāka pārbaudīt mammu un, par laimi, mammas rezultāti bija piemēroti, lai kļūtu par donoru. Un tā 21. martā pienāca mūsu lielā diena – operācija. Operācija bija gara, bet veiksmīga – gan man, gan mammai.

Visu šo laiku līdz operācijai un sešas nedēļas pēc operācijas, mēs dzīvojām Ronald McDonald mājā. Tā ir māja, kas paredzēta vecākiem, kuru bērni ārstējas slimnīcā. Tā kā Hamburgā dzīvokļa īrēšana ir ļoti dārga, tad Ronald McDonald māja dod iespēju par simbolisku īres maksu (Hamburgas cenām) dzīvot līdz atveseļošanās beigām. Ronald McDonald mājā dzīvo dažādu tautību ģimenes – no Krievijas, Vācijas, Lībijas, Turcijas, Beļģijas un citām valstīm.

Ronald McDonald māju pamatā atbalsta McDonald ēstuvju tīkls, bet tiek piesaistīti arī citi ziedotāji, lai bērni un viņu vecāki pēc iespējas labāk justos un varētu arī nedaudz izklaidēties.  Katru otrdienu brīvprātīgie darbinieki gatavo mājas iedzīvotājiem brokastis, ceturtdienās – vakariņas. Tas saliedē mājas iedzīvotājus un veicina sadraudzēšanos. Mūs McDonald darbinieki iepriecināja arī ar Tropu mājas un hokeja spēles apmeklējumiem.

Gribu pateikt lielu paldies dakterēm, kuras man palīdzēja izveseļoties un palīdz vēl joprojām, jo atveseļošanās process ir ilgs, kā arī Bērnu slimnīcas fondam un tēta darba vietai SIA DT Mobile, kā arī mūsu radiem un draugiem par atbalstu, lai varētu visu Hamburgā pavadīto ārstēšanās laiku būt kopā ar vecākiem!